pie darba. Nepagāja ne minūte, kad viss bija nokārtots. Zēns rātni sveicināja kādu pazīstamu kundzi, kas nāca pāri bruģim; jau mazāk rātni, toties iekšēji gavilēdams, viņš pameta gaisā desmitsantīmu monētu un veikli satvēra to ar mēli.

īsi pirms astoņiem Vovka iestājās kopā ar sievām rindā pie veikala, it kā joprojām gribēdams nopirkt pienu. Tieši astoņos tirgotājs Daugava atvēra savu veikaliņu un ienesa piena kan­nas. Pircēju acu priekšā viņš salēja tās letes katlā un, kā ik rītus, atgādināja:

—   Man pienā nav ne pilītes ūdens!

Par piena atšķaidīšanu viņš jau divas reizes bija sodīts, taču tas viņu netraucēja joprojām blēdīties. Tikai tagad, kā Vovka acīgi bija novērojis, Daugava lēja nevis pienam klāt ūdeni, bet pienu ūdenim, ko iepriekš bija iepildījis letes katlā.

Šodien Vovka izlikās, ka viņam gar to visu nav nekādas da­ļas. Daugava sāka tirgoties. Bija dzirdams, kā veikalā šķind kannas, list piens. Piepeši spēcīga, saniknota balss pārtrauca šīs miermīlīgās skaņas. Tā piederēja mājas sarga Klepera kun­dzei:

—   Paskatieties, tur pienā kaut kas peld!

—        Manā veikalā tiek ievērotas sanitārās normas, pienā nekas nevar peldēt, — cienīgi atskanēja Daugavas sadusmotā balss.