— Un tomēr tur kaut kas peld! Kaut kas zaļš, varbūt lapa?
— Paklausieties, Klepera kundze, kā var hermētiski noslēgtā piena kannā ietikt lapa?
— Tomēr es saku jums … Ak dievs, tas taču, tas taču ir kaut kas dzīvs!
— Dzīvs?
— Re, ienirst un tagad atkal uzpeld virspusē!
— Pilnīgi izslēgts, tur būs kāds pārpratums.
— Pārpratums? Dievs debesīs, tā ir varde! Krupis, gandrīz vai maza krokodila lielumā!
— Ak kungs, ja tā būtu iestrēgusi manam dēliņam kaklā, — iesaucās vecā Puķīša kundze. — Viņš tagad gulētu zilu sejiņu un pārgrieztām acīm, nosmacis un noindēts.
— Gatavais zāļotājs, pat tīru krāna ūdeni viņš nevar paņemt, lai atšķaidītu pienu, — sašuta kāda cita sieva.
— Tur jau peld vēl dažas! — Bērziņa kundze noliecās pār katlu. — Piena vietā viņš mums pārdod dīķa ūdeni, viņš pārdod mums varžu zupu.
— Policiju, sauciet policiju! Lai izmeklē pienu ar mikroskopu, tās pienākums ir sargāt mūsu bērnu dzīvības ar roku dzelžiem, — Klepera kundze atkal lamājās, un ne mazāk šķendējās arī citas sievas; kņada izcēlās vēl skaļāka un jautrāka nekā svētdienās Rīgas sīkumtirgū.
Vovka iebāza desmit santīmus kabatā. Viņš taču nevarēja izdot naudu par pienu, kas bija pieķērnāts ar vardēm, to pat māte sapratīs. Samierinājies ar dzīvi, zēns devās no veikala prom un grasījās klusu uzsvilpot kādu dziesmiņu, kad atkal atminējās puloveru. Viņa labais garastāvoklis no jauna izgaisa.