Lai vispār nebūtu jāredz šis sasodītais pulovers, Vovka palika pagalmā. Kaut arī bija vasarsvētku brīvlaiks, neviens no viņa draugiem vēl nerādījās, un ko vērts bija viņa varžu piedzīvojums, ja nevienam par to nevarēja izstāstīt. Viņš atkal atcerējās savas mīlas mokas, jo viņa izredzētā, Zvaigznīte, aizvakar nebija viņam izrādījusi pienācīgu uzmanību. Tik smalkjūtīgs cilvēks kā Vovka to nevarēja tik ātri aizmirst.
Atbalstījies pret kādu trušu būri, zēns prātoja, kas tagad būtu darāms. Vovka palūkojās uz noplukušo sētas māju, kurā viņš dzīvoja, tad viņa skatiens slīdēja uz ielas nama sētas pusi, kur stāvēja miesnieka Buldura ķerra. Plašā, apaļiem bruģak- meņiem klātā pagalma labajā un kreisajā pusē bija redzami vairāki malkas šķūnīši; pazema mūra celtne deva pajumti ogļu tirgotavai un skārdnieka darbnīcai. Zārcinieka Romja darbnīcas priekšā snauduļoja kaķis. Virs darbnīcas jumta slējās dažu koku vainagi; tur pletās popa Sergeja dārzs. Pašā pagalma iedibenē vēl stāvēja agrāko laiku govju kūts. Tajā Zvaigznītes tēvocis, grāmatsējējs Krasts, bija iekārtojis savu darbnīcu.
Pēkšņi Vovka sarāvās, it kā ar basu kāju būtu uzkāpis uz spraudītes.