īres nama vārtu ejā parādījās zilacaina mei­tene ar divām garām, gaišām bizēm. Taču viņa nebija viena! Lovka nesa viņas iepirkumu somu. Grāmatsietuves durvju priekšā zēns atvadījās no meitenes un devās jau uz sava tēva kurpniekdarbnīcu, kad pamanīja Vovku. Vovka bija sakrustojis rokas uz muguras un tik bargu skatienu ieurbās savā nodevī­gajā draugā, ka Ļovkam no bailēm pieklātos cauri zemei izkrist. Taču Ļovkam tas pat prātā nenāca. Vislabākajā noskaņojumā viņš droši tuvojās Vovkam, un viņam vēl pietika bezkaunības draugu uzrunāt:

—        Šodien nav labs laiks, citādi varētu iet uz Daugavu no­peldēties.

—        Peldēties tu vari iet viens, un, ja tu slīksi, es stāvēšu bla­kus un tikai svilpošu. — Tā kā iznīcinošais skatiens uz Ļovkas nejūtīgo dvēseli nebija atstājis nekādu iespaidu, Vovka tagad, pavērsis acis pret debesīm, viņam pat virsū neskatījās.

—   Kas noticis ar tevi? Vai kāvienu esi dabūjis?

—        Kāvienu! — Par šādu minējumu Vovka varēja tikai nicīgi nošņākties. — Ar tevi es vispār vairs nerunāju.

—   Kas tad noticis? Es taču tev neko neesmu izdarījis?

—        Tu esi pavisam nožēlojams objekts, — pavēstīja Vovka, kuram reizēm patika izdaiļot savu runu ar svešvārdiem.

—        Un tu? Tev laikam te viss nav kārtībā. — Ļovka pabun- goja pie deniņiem, lai padarītu savus vārdus iespaidīgākus.

—       Ja tev šķiet, ka tu viņai kaut ko nozīmē, tad zini — tev galvā ir salmi, šite! — Vovka tāpat pabungoja pie deniņiem.