Sīks pūlītis mandeļu, ko vadīja viens no Badaino cilts, vēlreiz velti devās uzbrukumā, — sprostuguns priekšā visi ka kustin izkusa.

Taijam aizrāvās elpa, un viņš ieņurdējās:

— Gluži kā salna rīta saulē …

— Es jau teicu, ka viņi ir lieli karotāji, — vārgā balsī nočukstēja vecais mednieks, visu laiku noplūzdams asinīm. — Es zinu. Es esmu dzirdējis. Viņi ir juras laupī- taji un roņu mednieki, un viņi šauj ātri un ikreiz trāpa droši, jo tādas ir viņu dzīves paražas un tas ir viņu darbs.

— Gluži kā salna rīta saulē, — Taijs atkārtoja, aizsegu meklējot, pieplakdams pie zemes aiz mirstošā sirmgalvja un reizi pa reizei paglūnēdams tam gar sānu.

Tā jau vairs nebija kauja, jo neviens mandels neuzdrošinājās doties uz priekšu, bet arī atpakaļ tikt nevarēja, jo bija pārāk tuvu Sauleszemes iemītniekiem. Trīs karotāji to pamēģināja, viņi skrēja izklaidus un šaudījās uz visām pusēm kā trusīši, taču viens pārlauza kāju, otram šāviens izgāja cauri ķermenim, bet trešais, skriedams līkloču, bija ticis līdz ciemata malai, kur arī nokrita. Cilts ļaudis tāpēc sarāvušies tupēja bedrītēs un klajā vietā smiltīs izkašātos dobuļos, kamēr Sauleszemes iemītnieku lodes plāja pār klajumu.

— Nekusties, — Taijs lūdzās, kad, līzdams uz vēdera, viņam tuvojās Abvaks. — Nekusties, ak, labais Abvak, citādi tu atnesīsi mums navi.

— Nāvi ir skatījuši daudzi, — Abvaks pasmējas, — un tālab, kā tu teici, dalīšanā katram tiks liela bagātība. Mans tēvs dveš ātri un īsi, lūk, tur aiz tās lielas klints, un tepat aizmugurē, sarāvies čokurā, guļ mans brālis. Bet viņu daļa nu būs manējā, tā ka viss ir labi.

— Kā tu saki, labais Abvak, un kā es esmu teicis, taču pirms dalīšanas mums vēl jādabū ko dalīt, un Sauleszemes iemītnieki vēl nav pagalam.