— Arī viņi nepazīst baiļu un ir lieli karotāji, — vecais mednieks sēca, bez kādas jēgas mētādamies ar rokām. — Re, re! Bills Baltais jau nāk!

Taijs pacēla acis. Četri mandeli un viens no Badaino cilts bija uzklupuši kritušajam, kas bija paslējies uz ceļiem, un ar šķēpiem nogāzuši to atkal zemē. Taijs nepaguva ne acis pamirkšķināt, kad četrus jau bija nogāzušas Sauleszemes vīru lodes. Piektais, vēl neskarts, pakampa abas šautenes, bet, tikko piecēlās, lai skrietu atpakaļ, sagriezās uz vietas riņķī, jo lode viņu bija trāpījusi elkoni, otra lode karotāju apturēja uz vietas, bet trešās trieciens ar kūleni nosvieda zemē. Mirkli vēlāk Bills Baltais jau atradās šajā vietā, pārgrieza nesamās siksnas un paķēra šautenes.

Taijs to visu redzēja — un arī to, kā viņa cilts ļaudis, izkliedu barā skriedami uz priekšu, krita cits pēc cita; viņu pārmāca skaudras bažas par iznākumu, un viņš nolēma palikt guļam turpat, lai noskatītos, kas būs tālāk. Nezin kāpēc Misačija skrēja atpakaļ pie Billa Baltā, bet nebija vēl līdz tam nokļuvusi, kad Taijs ieraudzīja Pīlo paskrejamies uz priekšu un abām rokām sagrābjam meiteni. Viņš centās pārsviest Misačiju pār plecu, bet viņa ieķērās Pīlo sejā, plēsa un skrāpēja. Tad viņa tam paspēra kāju priekšā un abi smagi novēlās zemē. Kad viņi atkal tika uz kājām, Pīlo bija pamanījies rokas dilbu pavirzīt viņai zem zoda, tā ka delnas locītava aizžņaudza meitenei rīkli. Viņš iespieda seju tai krūtīs, paļaudams belzieniem savu biezo matu mudžekli, un sāka lēnām bi- dīt Misačiju projām no kaujas lauka. Tai brīdī piesteidzās Bills Baltais, atgriezdamies ar kritušā biedra ieročiem. Billu ieraudzījusi, Misačija apgrieza savu upuri sev apkārt un noturēja uz vietas. Bills Baltais atvēzējās ar šauteni, ko turēja labajā rokā, un smagi gāza ar to, ielikdams sitienā visu spēku. Taijs redzēja Pīlo sabrūkam zemē, it ka to būtu notriekusi krītoša zvaigzne, un Sauleszemes iemītnieks ar Nīgas meitu aizbēga sānu pie sāna.