— Paies laiks, pirms viņi atģidīsies, kas notiek, — viņš paskaidroja Abvakam, — viņu prāti būs aizņemti, un viņi pārāk daudz nedomās par tiem, kas jau miruši, ne arī raizēsies par savu dzīvību. Un nakts tumsā viņi pielīdīs tuvāk klintsragam, tā ka no rīta, kad Sauleszcmes iemītnieki palūkosies apkārt, tie ieraudzīs mūs pavisam klāt.

Pusdienas tveicē racēji atvilka elpu un iestiprinājās ar kaltētām zivīm un roņu taukiem, ko sievietes bija atnesušas. Daži pieprasīja Sauleszernes iemītnieku pārtiku, kas bija palikusi Nīgas iglu, bet Taijs atteicās to sadalīt, kamēr nebūs atgriezušies karotāji no kuģa. Par kaujas iznākumu tika izteikti visdažādākie minējumi, bet pašā spriešanas karstumā no jūras puses pār zemi aizvēlās dobjš grāviens. Tie, kuriem asākas acis, saskatīja biezu dūmu mutuli, kas atkal strauji izplēnēja un kas, kā viņi apgalvoja, esot pacēlies tieši virs tās vietas, kur stāvot Sauleszernes iemītnieku kuģis. Taijs sprieda, ka tā esot bijusi lielā šautene. Abvaks teicās skaidri nezinot, bet domājot, ka tas varētu būt sava veida signāls. Sā vai tā. viņš sacīja, pienācis laiks kaut kam notikt.

Stundas piecas vai sešas vēlāk kļuva saskatāms vientuļš cilvēka stāvs, kas nāca pa plašo līdzenumu no jūras puses, un sievietes un bērni blīvā gūzmā izskrēja viņam pretī. Tas bija Unenks, noskrandis, aizelsies un ievainots. No brūces pierē pār viņa seju vēl lāsoja asinis. Labā roka, šausmīgi sakropļota, nedzīvi kuļājās gar sānu. Bet vis- vairak satrauca viņa acu mežonīgais zalgojums, kas vēstīja ko tādu, par ko sievietes pat iedomāties nespēja.

— Kur ir Pišeks? — kāda veca skvo skarbi noprasīja.