— Un Olitlijs? — Un Polaks? — Un Mākuks? — balsis jau pārgāja kliedzienos.

Taču viņš, ne vārda nebildis, lauzās caur taujājošo sieviešu pūli un virzīja grīļīgos soļus tieši uz Taiju. Vecā skvo sāka gaudīgi vaimanāt, un sievietes, sekodamas Unenkam pa pēdām, cita pēc citas pievienojas šai gaudu dziesmai. Vīri izrāpās no ierakumu grāvjiem un atskrējuši sapulcējās ap Taiju, un varēja redzēt, ka pat Sauleszernes iemītnieki sakapj uz savas barikādes paskatīties.

Unenks apstājās, notrausa no acīm asinis un pavērās apkārt. Viņš centas parunāt, bet izsausušās lūpas lipa kopā. Likīta pasniedza viņam ūdeni, viņš norūcās un dzēra atņemdamies.

— Vai bija kauja? — Taijs pēdīgi ievaicājās. — Vai laba kauja?

— Ho! Ho! Ho! — Tik negaidīti un tik mežonīgi bija Unenka smiekli, ka ikviena balss noklusa. — Tādas kaujas vēl nav bijis! Es to saku, es, Unenks, kas jau agrākus laikus pieveica zvērus un vīrus. Bet, kamēr vēl neesmu aizmirsis, Jaujiet man teikt jums dižus un gudrus vārdus. Karodami Sauleszemes iemītnieki iemācīs mums, Man- delas ciltij, kā karot. Un, ja mums būs lemts cīnīties pietiekami ilgi, mēs būsim lieli karotāji, tādi paši kā Sauleszemes iemītnieki, vai arī mēs būsim — pagalam. Ho! Ho! Ho! Tā tikai bija kauja!

— Kur ir tavi brāļi? — Taijs purināja Unenku tikām, līdz tas iekliedzās aiz sāpēm ievainotajās vietās.

Unenks atjēdzās.

— Mani brāļi? Viņu vairs nav.

— Un Pomlī? — iekliedzās viens no diviem, kas bija atlikuši no Badaino cilts. — Pomlī, manas mātes dēls?

— Pomlī vairs nav, — Unenks vienmuļā balsī atteica.

— Un Sauleszemes iemītnieki? — To vaicāja Abvaks.

— Sauleszemes iemītnieku vairs nav.

— Tad kā ir ar Sauleszemes iemītnieku kuģi, ar bagātībām, šautenēm un mantām? — taujāja Taijs.

— Nav ne Sauleszemes iemītnieku kuģa, ne bagātību, ne šauteņu, ne mantu, — skanēja nemainīga atbilde.