— Neviena vairs nav. Nekā vairs nav. Esmu vienīgi es.

— Bet tu taču esi jucis.

— Var jau būt, — Unenks nesatricināmā mierā atteica.

— Es esmu skatījis tādas lietas, ka no tām var gan sajukt.

Taijs iekoda mēli zobos, un visi nogaidīja, līdz Unenks pastāstīs pats pēc saviem ieskatiem.

— Mēs neņēmām līdzi šautenes, ak, Taij, — viņš pē- digi iesāka, — nevienas šautenes, mani brāļi, tikai dunčus, medību lokus un šķēpus. Divata un trijatā mēs savos kajakos piebraucam pie kuģa. Viņi priecājās par mūsu ierašanos, šie Sauleszemes iemītnieki, mēs izklājām zvērādas, viņi iznesa savas preces apmaiņai, un viss veicās labi. Un Pomlī gaidīja — nogaidīja, līdz saule stāvēja tieši virs galvas un viņi piesēdās pie maltītes, tad viņš izkliedza saucienu un mēs metārnies viņiem virsū. Nekad

vēl nav bijis tādas kaujas, nekad nav bijis tādu karotāju. Pusi no viņiem mēs apkāvām pirmā pārsteiguma straujumā, bet tā puse, kas atlika, pārvērtās par velniem, likās, ka viņu rodas arvien vairāk, jo katrs cīnījās par desmit, un arī tie visi kāvās kā velni. Trīs vīri atslēja^ muguras pret kuģa mastu, un mēs viņus krautin apkrāvām ar saviem kritušajiem, pirms viņi nomira. Daži pakampa šautenes un šāva, abas acis plaši vaļā turēdami, bet šāva ļoti ātri un trāpīgi. Kāds sadabūja lielu šauteni, no kuras vienā reizē izšāva daudz, daudz sīku lodīšu. Re, skatieties!

Unenks parādīja savu ausi, glīti izraibotu ar skrošu caurumiņiem.

— Bet es, Unenks, izdūru savu šķēpu viņam cauri no mugurpuses. Un tā nu mēs šādā vai tādā veidā apkāvām viņus visus — visus, izņemot kuģa vecāko. Mēs bijām viņam riņķī apkārt, daudzi no mums, bet viņš viens pats, un tad viņš neganti iekliedzās, izlauzās mums pa vidu, kādus piecus vai sešus notriekdams un sabradādams, un aizskrēja lejā, kuģa iekšienē. Un tad, kad nu visas kuģa bagātības bija mūsu un dzīvs vēl tikai kuģa vecākais kaut kur tur apakšā, un to mēs grasījāmies nomiegt tūlīt pat, tad pēkšņi atskanēja rībiens it kā no visām pasaules šautenēm — varens rībiens! Es kā putns pacēlos gaisā, un dzīvie mandeli un mirušie Sauleszemes iemītnieki, mazie kajaki, lielais kuģis, šautenes, bagātības — itin viss pacēlās gaisā. To es saku, es, Unenks, kas jums teic šo stāstu, — es esmu vienīgais, kas palicis dzīvs.