Dziļš klusums nolaidās pār sapulcētajiem ļaudīm. Taijs raudzījās Abvakā ar šausmās sastingušām acīm, bet runāt neuzdrīkstējās. Pat sievietes bija tā satriektas, ka nespēja uzsākt vaimanas par mirušajiem.

Unenks lepni palūkojās apkārt.

— Es vienīgais esmu palicis, — viņš atkārtoja.

Tai mirklī uz Billa Baltā barikādes nosprakstēja šāviens, pret Unenka krūtīm kaut kas strupi noplakšķēja. Viņš sasvērās atpakaļ un tūdaļ saklupa uz priekšu, un sejā viņam sastinga pēkšņa pārsteiguma izteiksme. Viņš smagi elsoja, un lūpas viņam saviebās niknā smīnā. Pleci saguma, ceļi sagņūza. Viņš sapurinājās, it kā miegu aiz- dzīdams, un atkal izslējās. Bet tad no jauna sarāvās čokurā, saguma, līdz pēdīgi lēnām, pavisam lēnām noslīga zemē.

Līdz Sauleszemes iemītnieku cietoksnim bija branga jūdze, taču nāve sniedzās tai pāri. Uzbangoja varens niknuma brēciens, tajā skanēja asinsatriebība un mežonīga dzīvnieka neaprēķināmā nežēlība. Taijs un Abvaks centās atturēt Mandelas karotājus, bet tika atsviesti sāņus, tā ka viņiem atlika tikai pagriezties un noskatīties neprātīgajā uzbrukumā. Taču Sauleszemes vīri neizšāva nevienu šāvienu, un, nenoskrējuši vēl ne pusi attāluma, daudzi, cietokšņa noslēpumainās klusēšanas iebiedēti, apstājās nogaidīt. Trauksmainākie tomēr rāvās uz priekšu, bet arī tad, kad viņi bija nonākuši līdz pusei no atlikušās distances, cietoksnis vēl arvien nerādīja nekādas dzīvības zīmes. Jardus divsimt no brustvēra viņu skrējiens kļuva gausāks, un viņi saspiedās ciešāk kopā; apmēram simt jardu attālumā viņi, vairs tikai kādi pārdesmit vīri, ko nelāgu jauzdami, apstājās pavisam un sāka apspriesties.