Tad barikādi apvija dūmu mutuļu vainags un karotāji pajuka uz visām pusēm, gluži kā nevērīgi pasviestu oļu sauja. Nogāzās četri un vēl četri, un tā viņi strauji krita cits pēc cita, pa vienam un pa diviem reizē, līdz palika vairs tikai viens, kurš, nāvei dziedot ap ausīm, bēga, cik jaudas. Tas bija Noks, jauns mednieks, slaids, ar garām kājām, un viņš skrēja ka vēl nekad savā mūža. Tikko skardams zemi, viņš kā putns laidās pār kailo klajumu — palēkdamies, pieliekdamies un līkumodams uz visām pusēm. Cietokšņa šautenes deva blīvu zalvi, tad šāva pa vienai ātrām, saraustītām kārtām, bet Noks vēl arvien skrēja neskarts, te izslējās, te noliecās, te atkal izslējās. Šaušana pierima, it kā Sauleszemes vīri būtu atmetuši šo mēģinājumu, un Noks skrējienā meta arvien mazākas un mazākas cilpas, līdz drāzās taisni vien uz priekšu. Un tad, kad viņš veikli joņoja slaidiem lēcieniem, cietoksni nopaukšķēja vientuļš šāviens, un Noks lēcienā sarāvās kamolā, kā bumba novēlās zemē, kā bumba palēcās no atsitiena un tad palika guļam kā sabirzusi kaudzīte.

— Kas gan vēl ir tik ātrs kā ātrspārnu svins? — Abvaks filozofēja.

Taijs norūcās un aizgriezās. Uzbrukums bija galā, un tagad bija steigšus jādomā par neatliekamākiem jautājumiem. Viens Badaino cilts vīrs un četrdesmit pašu cilts karotāji, no tiem daudzi ievainoti — tas bija viss, kas atlicis; un vēl bija četri Sauleszemes iemītnieki, ar kuriem jātiek galā.

— Mēs tos turēsim aplenktus viņu alā pie klintsraga un, kad bads būs tos nomocījis, apsitīsim kā kucēnus.

— Bet kālab vēl jācīnās? — ievaicājās Olufs, kāds jauneklis. — Sauleszemes iemītnieku bagātību vairs nav, atlicis tik vien, cik Nīgas iglu, — un tur ir gaužām maz…

Viņš žigli aprāvās, kad tieši pie auss gaiss it kā pārplīsa, griezīgi aizsvilpjot lodei.

Taijs ņirdzīgi pasmējās.

— Lai tā tev ir atbilde. Ko citu mēs varam iesākt ar šiem negudrajiem Sauleszemes ļaudīm, kas negrib mirt?