— Ir gan aplamība! — Olufs neapmierināts iebilda, tramīgi ieklausīdamies, vai nesīc vēl kāda lode. — Nav nemaz taisnīgi, ka šie Sauleszemes iemītnieki tikai cīnās un cīnās. Kāpēc viņi negrib mirt ar labu pratu? Viņi taču ir muļķi, ja nezina, ka tik un tā ir pagalam, bet mums ar viņiem tik daudz raižu.

— Iepriekš mēs karojam par lielu bagātību, tagad mēs karojam par dzīvību, — Abvaks secināja.

Naktī tranšeju grāvjos notika sadursme, sākās arī apšaudīšanās. Bet no rīta Nīgas iglu bija iztīrīts tukšs un Sauleszemes iemītnieku mantas pazudušas. Tās viņi bija pievākuši paši, jo, saulei spīdot, varēja redzēt viņu pēdu sliedi. Olufs uzrāpās klintsraga virsotnē, lai grūstu lielus akmeņus bedrē aiz brustvēra, taču klints izcilnis karājās tai pāri, un viņš akmeņu vietā varēja tos apbērt tikai ar ķengām un zākājošiem lamu vārdiem, piesolīdams tiem galu lielās mocībās. Bills Baltais mēdījās pretī Lāča cilts valodā, bet Taijam, kas bija izbāzis galvu no grāvja, lai paskatītos, lode iešņāpa dziļu brūci plecā.

Smagajās dienās, kas tagad sekoja, un grūtajās naktīs, kad mandeli pamazām virzīja savus grāvjus tuvāk klintsragam, ciematnieki daudz strīdējās par to, vai prātīgāk nebūtu ļaut Sauleszemes iemītniekiem aiziet. Tomēr no tā viņi baidījās, un sievietes ikreiz sacēla brēku, kad vien par to ieminējās. Diezgan daudz jau viņi pieredzējuši no Sauleszemes iemītniekiem, vairāk viņi nevēloties. Visu laiku gaisu pildīja ložu svilpieni un plakšķēšana, un visu laiku kritušo saraksts papildinājās. Zeltainā rītausmā tāluma noskanēja tikko dzirdams šautenes sprakšķis, un kāda ievainota sieviete ciemata vistālākajā mala pasvieda gaisā abas rokas, pusdienas tveicē vīri, kas tupēja grāvjos, dzirdēja skarbo sanēšanu un zināja, ka tur nāk viņu nāve; un pelēkajā vakara mijkrēslī, kad saulriets jau bija izkvēlojis, zeme pie mirgojošajiem ugunskuriem strūkliņām vien šķīda gaisā. Un augām naktīm kā drūmā sēru sardzē skanēja sieviešu gari stieptā gaudu melodija — «Oo-ūū-āā oo-ūū-āā».