Kā jau Taijs bija paredzējis, pēdīgi bads sagrāba Sau- leszemes iemītniekus. Un kādu nakti, kad plosījās agrīnā rudens vētra, viens no viņiem pa tumsu bija aizlīdis pāri grāvjiem un nozadzis daudz kaltētu zivju. Tomēr tikt ar laupījumu atpakaļ viņš nepaguva, un saule viņu sastapa slapstāmies pa ciematu, veltīgi cenšoties noslēpties. Tā savu lielo kauju viņš izcīnīja viens pats un, ciešā Mandelas cilts ļaužu loka ieslēgts, četrus nošāva ar revolveri, bet, pirms ciernatnieki paspēja viņu sagrabt, lai sāktu spīdzināšanu, pavērsa ieroci pats pret sevi un aizgāja nāvē.

Šis gadījums mandelus noskaņoja grūtsirdīgi. Olufs izvirzīja jautājumu:

— Ja viens cilvēks mirst, tik neganti cīnīdamies, kā gan mirs tie trīs, kas vēl atlikuši?

Reiz Misačija, nostājusies uz brustvēra, saukdama vārdos, pievilinaja trīs suņus, kas klaiņoja klintsraga tuvumā, — tā bija gaļa un dzīvība; šis notikums atkal atbīdīja tālāk norēķinu dienu un sēja izmisumu mandeļu cilts ļaužu sirdīs. Pār Misačijas galvu izgāzās veselas paaudzes lāsti.

Dienas vilkās gausi. Saule steidzās uz dienvidiem, naktis stiepās garakas un garākas, un gaisā jautās sala dvesma. Taču Sauleszemes iemītnieki vēl arvien turējās savā cietoksnī. Nebeidzamais sasprindzinājums bija salauzis cilvēku sirdis, un Taijs sāka nodoties dziļām, grūtām pārdomām. Tad viņš izdeva pavēli ciltī savakt itin visas zvērādas un aļņādas. Tās viņš lika savīstīt lielos, garenos veltņos un aiz katra veltņa novietoja pa vīram.

Kad pēdīgi deva pavēli rīkoties, īsā diena bija gandrīz pagājusi; pēdu pa pēdai ripināt milzīgos veltņus bija grūts un nogurdinošs darbs. Sauleszemes iemītnieku lodes plīkšķēdamas un paukšķēdamas cirtās zvērādu veltņos, tomēr cauri tiem netika, un vīri ar kaucieniem pauda savu prieku. Taču tumsa bija jau klāt, un Taijs, pārliecināts par gaidāmajām sekmēm, pavēlēja veltņus atstāt pie grāvjiem.

No rīta, cietoksnī valdot neparastam klusumam, sākās īstais uzbrukums.