Sākumā veltņi bija reti izkaisīti, taču, aplencēju lokam raujoties arvien mazākam, tie tuvojās cits citam. Kādus simt jardus no uzbēruma tie bija jau tik tuvu kopā, ka Taija pavēli apstāties vīrs vīram varēja nodot čukstus. Cietoksnī nebija ne mazākās dzīvības zīmes. Karotāji vēroja ilgi un cieši, taču nesakustējās itin nekas. Atkal viņi pavirzījās uz priekšu un atkartoja šo manevru tikām, kamēr līdz cietoksnim atlika piecdesmit jardu. Vēl arvien ne zīmes, ne skaņas. Taijs purināja galvu, un pat Abvaks bija nesaprašanā. Taču pavēle tika dota — virzīties uz priekšu, un viņi virzījās uz priekšu, līdz veltņi saskārās un visapkārt cietoksnim no klints vienā pusē līdz klintij otrā pusē izveidojās nepārtraukts zvērādu valnis.

Taijs paraudzījās atpakaļ un redzēja karotāju pamestajos grāvjos tumšās grupiņās sagulušās sievietes un bērnus. Viņš paraudzījās uz priekšu — uz klusējošo cietoksni. Karotāji nervozi grozījās, un Taijs pavēlēja pabīdīt uz priekšu katru otro veltni. Dubultotā līnija tika virzīta uz priekšu tikām, kamēr atkal, tāpat kā pirms tam, veltnis saskārās ar veltni. Tad Abvaks pats uz savu galvu izgrūda vienu veltni priekšā. Kad tas pieskārās barikādei, viņš vēl labu brīdi nogaidīja. Tad viņš pārsvieda pār brustvēru vairākus lielus akmeņus, kam nesekoja nekāda atbilde, un pēdīgi ārkārtīgi piesardzīgi piecēlās kājās un palūrēja iekšā. Viņa acis ieraudzīja tukšu patrončaulu klājienu, dažus balti apgrauztus suņu kaulus un palti, kurā no klints plaisas pilēja ūdens. Tas bija viss. Saules- zemes vīri bija projām.

Sacēlās murdoņa par burvestībām, vēl nedrošā kurnēšana un nīgrie skatieni pareģoja Taijam šausmu lietas, kas tagad varēja sākties, un viņš atvieglots uzelpoja, kad Abvaks pamanīja pēdas, kas veda ap klints pakāji.

— Alā! — Taijs izsaucās. — Viņi paredzējuši manu gudro izdomu ar ādas veltņiem un aizbēguši uz alu!

Klintsraga pakāji tikpat kā bišu kāri izvagoja pazemes spraugu labirints, kas zemes virspusē iznāca apmēram pusceļā starp brustvēra bedri un vietu, kur grāvis pienāca pie klintssienas. Skaļi klaigādami, cilts ļaudis sekoja Ab- vakam līdz šai vietai, un tur viņi skaidri ieraudzīja, pa kurieni Sauleszemes iemītnieki bija rāpušies uz ieeju alā, kas atradās klintī vairāk nekā divdesmit pēdu augstumā.