— Tagad viss kārtībā, — Taijs teica, rokas berzēdams.

— Laidiet apkārt ziņu, lai gatavojas līksmošanai, jo nu šie Sauleszemes iemītnieki ir slazdā. Lai jaunekļi uzrāpjas augšā un piepilda alas ieeju ar akmeņiem, tā ka Bil 1 u Balto līdz ar tā brāļiem un Misačiju bads sagrauž par ēnām un viņi lādēdamies nomirst klusumā un tumsā.

Viņa vārdus saņēma ar gaviļu un atvieglojuma saucieniem, un Hauga, pēdējais no Badaino cilts vīriem, uzrāpās pa stāvo klints slīpni un pieplacis paliecās pāri alas atveres slieksnim. Tūdaļ no alas atskanēja apslāpēts šāviena blīkšķis un, kamēr Hauga izmisis tvarsti jās gar slideno klintssienu, vēl otrs. Hauga vēl vārgi nogramstījās ar rokām, tad viņa tvēriens atslāba un viņš nogāzās pie Taija kājām, vēl brīdi raustījās kā milzīga medūza, tad palika guļam nekustīgi.

— Kā es varēju zināt, ka viņi ir lieli karotāji un nekā nebaidās? — Taijs uzstājīgi noprasīja kā aizstāvēdamies, jo atcerējās nīgros skatienus un nedrošo kurnēšanu.

— Mūsu bija daudz, un mēs bijām laimīgi, — droši un atklāti paziņoja kāds karavīrs. Cits ar kāri trīcošu roku taustīja šķēpa rokturi.

Taču Olufs uzsauca tiem, lai paliek mierā.

— Uzklausiet, mani brāļi! Ir vēl otrs ceļš! Zēns būdams, es to nejauši atradu, kad rotaļādamies kāpelēju gar klintssienu. Tas ir paslēpts aiz klintsbluķiern, nevienam tur nekas nav meklējams, tāpēc tas arī palicis neatklāts un neviens cilvēks par to nezina. Eja ir ļoti šaura, ilgu laiku jālien uz vēdera, līdz pēdīgi nokļūst alā no otras puses. Šonakt mēs pa to aizrāpsimies, klusiņām līzdami uz vēdera, un uzbruksim Sauleszemes iemītniekiem no mugurpuses. Un rītdien iestāsies miers, un nākamajos gados rnēs nekad vairs neuzsāksim ķīviņu ar Sauleszemes iemītniekiem.