— Bills Baltais būs kādu citu reizi bijis Sniegazemes novados, — Abvaks atbildēja, — citādi viņš neprastu runāt Lāča cilts valodā, kas ir ļoti līdzīga Badaino cilts valodai, kura savukārt ir gandrīz tāda pati kā Mandelas cilts valoda. Jo pie Lāča cilts ir bijuši daudzi Sauleszemes iemītnieki, nedaudzi ir bijuši arī pie Badaino cilts, bet pie Mandelas cilts nav bijis neviens cits kā tikai toreiz Vaļu ķērāji un tagad tie, kas patlaban guļ Nīgas iglu.

— Viņu cukurs ir ļoti labs, — Nīga piezīmēja, — un milti ari.

— Viņiem ir lielas bagātības, — Unenks papildināja.

— Vakar es biju uz viņu kuģa un redzēju tur daudz visādu gudri izdomātu dzelzs rīku, tur bija dunču un šauteņu, un miltu, un cukura, un dažādu dīvainu ēdamo bez sava gala.

— Tā tas ir, brāļi! — Taijs piecēlās kājās un pie sevis nopriecājās, cik bijīgi un klusi cilts ļaudis viņu uzklausa.

— Viņi ir ļoti bagāti, šie Sauleszemes iemītnieki. Bet viņi taču ir muļķi. Jo padomājiet vien! Viņi staigā mūsu vidū droši un nepiesardzīgi, nemaz neraizēdamies par savām lielajām bagātībām. Tagad pat viņi mierīgi krāc, bet mūsu ir daudz, un baiļu mēs nepazīstam.

— Varbūt viņi arī nepazīst baiļu, tāpēc ka ir lieli karotāji, — sīkais, sažuvušais večuks mednieks iebilda.

Taču Taijs pret viņu tikai nikni novaibstījās.

— Nē, tā gan neizskatās. Viņi taču dzīvo dienvidu pusē, tieši zem saules takas, un ir mīksti un vārīgi, tapat kā viņu suņi. Vai atceraties, kāds suns bija Vaļu ķērājiem? Mūsu suņi to aprija jau otrajā dienā, jo tas bija mīksts un vārīgs un neprata cīnīties. Sauleszemes novados saule ir karsta un dzīve viegla, tur vīri ir kā sievietes, bet sievietes — kā bērni.

Galvas visapkārt piekrītoši palocījās, bet sievietes pastiepa kaklus un ieklausījās vērīgāk.

— Stāsta, ka viņi labi izturoties pret sievietēm un tām esot maz jāstrādā, — ieķiķinājās Likīta, zaļoksnēja jauna sieviete ar platām gūžām, paša Taija meita.