— Nekad vairs! — vienā balsī atsaucās pārgurušie vīri.

— Nekad vairs!

Viņu korim piebalsoja arī Taijs.

Tonakt sieviešu un bērnu pūlis sapulcējās pie visiem zināmās alas ieejas, glabadami sirdī atmiņas par saviem kritušajiem un turēdami rokās akmeņus, šķēpus un dunčus. Neviens Sauleszemes iemītnieks nevarēja lolot cerības — nokāpt gar vairāk nekā divdesmit pēdu augsto, atsegto klintssienu un palikt dzīvs. Ciematā palika tikai ievainotie, bet visi kaut cik spējīgie vīri — un tādu bija trīsdesmit — sekoja Olufam uz slepeno ieeju alā. No zemes līdz ieejai pacēlās simt pēdu augsts, lauzītām atka- rēm izrobots un vaļīgi sabirušiem akmeņiem klāts slīpums, un, tā kā akmeņi varēja izkustēties no katra rokas vai kājas pieskāriena, vīri kāpa pa vienam. Olufs uzrāpās pirmais, klusu pasauca nākamo un iespraucās plaisā. Viņam sekoja otrais, tad trešais karotājs un tā visi pēc kārtas, līdz ārpusē palika tikai Taijs. Viņš dzirdēja pēdējā kāpēja uzsaucienu, bet tad pēkšņi viņu pārņēma šaubas un viņš palika kavējamies pārdomās. Pusstundu vēlāk viņš uztrausās līdz atverei un palūkojās iekšā. Viņš sajuta, cik eja ir šaura, un tumsa iekšpusē šķita pilnīgi blīva. Taiju sastindzināja bailes, ka klints nogruvums varētu viņu apbērt, un viņš nespēja sadūšoties. Visi mirušie — sākot ar Nīgu, pirmo Mandelas cilts kritušo, un beidzot ar Haugu, pēdējo no Badaino cilts karotājiem, — sanāca un sasēdās viņam apkārt, tomēr Taijs labāk bija ar mieru palikt šajā baismajā sabiedrībā nekā doties briesmās, kādas viņš jauta uzglūnam biezajā tumsībā. Tā viņš sēdēja ilgi, līdz juta kaut ko vēsu un vāru liegi pieskārāmies vaigam, un tad viņš zināja, ka snieg pirmais ziemas sniegs. Ieblāzmojās nespodra rītausma, pēc tam atausa gaiša diena, un pēdīgi viņš saklausīja klusus, gārdzošus kunkstienus, kas plūda pa šauro plaisu — te pie- klusdami, te atjaunodamies, tie tuvojās un kļuva sadzirdami skaidrāk. Viņš nošļūca no alas malas, kur bija sēdējis, ar abām kājām nostājās uz klints dzegas un nogaidīja.