Viņam atbildēja klusa piekrišanas dūkoņa, un tūdaļ sākās gatavošanās uzbrukumam. Seši Badaino cilts mednieki, kā jau pieklājas bagātākas cilts ļaudīm, bija bruņojušies ar šautenēm un pārpilnīgi apgādāti ar munīciju. Taču no Mandeļu cilts tikai vienam otram atsevišķam medniekam piederēja pa šautenei, dažas pat salauztas, un visā ciltī bija ļoti maz pulvera un patronu. Kara ieroču trūcīgo krājumu tomēr atsvēra neskaitāms daudzums bultu ar kaula uzgaļiem un metamo šķēpu — tie noderēja kaujai no attāluma, bet tuvcīņām bija paredzēti gan krievu, gan jenkiju darinati tērauda dunči.

— Lai nebūtu nekāda trokšņa, — Taijs nodeva pēdējās instrukcijas, — un lai daudzi karotāji blīvi aplenc iglu no visām pusēm, tā ka Sauleszemes vīri nevar izlauzties. Pēc tam tu, Nīga, ved sešus jaunekļus uz iglu un klusiņām ielieniet iekšā, kur svešinieki guļ. Neņemiet šautenes, jo tās mēdz iet vaļā pavisam negaidīti, bet savu roku spēku ielieciet dunčos.

— Un lai visiem būtu skaidrs, ka nedrīkst nekā nodarīt Misačijai, kura ir liela izpirkuma vērta, — Nīga aizsmakušā balsī pačukstēja.

Cieši plokot pie zemes, nelielā uzbrucēju armija aplenca iglu, bet pa aizmuguri slapstījās bars sieviešu un bērnu, priecīgā ziņkārē gribēdami noskatīties svešinieku noslepkavošanā. īsā augusta nakts beidzās, un ausmas blāvumā neskaidri varēja viest Nīgas un jauniešu zemei pieplakušos augumus. Ne mirkli neapstādamies, viņi četrrāpus ielīda garajā ieejas gaitenī un nozuda no acīm. Taijs piecēlās stāvus un saberzēja rokas. Viss veicās labi. Plašajā aplencēju lokā no zemes paslējās galva pēc galvas, un visi gaidīja. Ikviens pēc sava prāta iztēlojās notikumus iekšpusē — aizmigušos vīrus, dunču ietriekšanos cilvēku miesā, pēkšņu nāvi tumsā.

Klusumu pāršķēla skaļš Sauleszemes vīra uzsauciens, un norībēja šāviens.