Tad iglu iekšpusē sākās kņada. Bez kādas iepriekšējas apdomas aplencēji metās šaurajā ieejas gaitenī. Iekšpusē sāka dārdināt pusducis patšauteņu, un mandeli, iespriedušies šaurajā koridorā, nekā nevarēja apsākt. Tie, kas bija priekšgalā, trakā trauksmē lūkoja tikt atpakaļ, jo šautenes nepārtraukti spļāva uguni tiem tieši sejā, bet tie, kas atradās aizmugurē, tikpat trakā trauksmē spaidījās uz priekšu, lai mestos uzbrukumā. Tūkstoš astoņsimt deviņdesmitā gada parauga četrdesmit piecu milimetru kalibra lielās lodes ik zalvē izurba uzreiz pusduci cilvēku, un gaitenis, pieblīvēts ar ievainotiem, bezpalīdzīgiem karotājiem, atgādināja gaļas galdu tirgū. Nepārtrauktie šāvieni, bez mērķēšanas raidīti tieši pūiī, retināja to tikpat kā ložmetēju kārtas, un šai nemitīgajai nāves strāvai neviens nespēja stāties pretī.

— Tas vēl nekad nav pieredzēts, — aizelsies izgrūda kāds no Badaino cilts vīriem. — Es tikai palūrēju iekšā, bet tur mirušie guļ kaudzēm, gluži kā roņi uz ledus pēc lielajām medībām.

— Vai es neteicu, ka viņi varbūt ir karotāji? — iekladzinājās vecais, sažuvušais mednieks.

— To jau varēja sagaidīt, — Abvaks droši atcirta. — Esam iekrituši lamatās, ko paši sagatavojām.

— Ak jūs muļķi! — Taijs bārās. — Jūs muļķu dēli! Tā taču nebija iecerēts, kā jūs izdarījāt! Iekšā vajadzēja iet tikai Nīgam un sešiem jaunekļiem. Mana viltīgā izdoma ir pārāka nekā tiem no Sauleszemcs, bet jūs pārkāpāt šīs izdomas robežas un atņēmāt tai spēku, un tagad ir iznācis ļaunāk nekā tad, ja nebūtu nekādas viltīgas izdomas!

Neviens neatbildēja, visu acis bija piekaltas iglu, kas kā ķēmīga ēna neskaidrām aprisēm rēgojās pret skaidro ziemeļaustrumu debess malu. Pa spraugu jumtā vērpās šāviņu dūmu grīstis un, lēnām riņķodamas, cēlās augšup nekustīgajā gaisā; ik pa brīdim kāds ievainotais kunkstēdams aizrāpoja pa mijkrēsli.

— Lai katrs pavaicā tuvāk stāvošajam par Nīgu un tiem sešiem jaunekļiem, — Taijs pavēlēja.