Pēc kāda laiciņa atpakaļ atceļoja atbilde:

— Nīgas un to sešu jaunekļu vairs nav.

— Un daudzu vairs nav! — ievaimanājās kāda sieviete aizmugurē.

— Jo vairāk bagātību tiks tiem, kas palikuši dzīvi, — Taijs izteica drūmu mierinājumu. Tad, vērsdamies pie Abvaka, norādīja: — Tu ej un savāc kopā labi daudz ar taukiem pildītu roņādu. Lai mednieki no ārpuses izlej taukus uz iglu un gaiteņa koka sienām. Un lai labi žigli pielaiž uguni, kamēr vēl Sauleszemes iemītnieki nav iztaisījuši sienās caurumus šautenēm.

Kamēr viņš vēl runāja, ar māliem aizdrīvētajā spraugā starp baļķiem parādījās caurums, pa to izbāzās šautenes stobrs, un kāds Badaino cilts karotājs, strauji piespiedis roku pie sāna, palēcās gaisā. Nākamais šāviens, izurbis krušukurvi, nogāza viņu pie zemes. Taijs un pārējie pajuka uz visām pusēm, ārpus tēmējuma joslas, un Abvaks steidzināja vīrus, kas stiepa roņādas ar taukiem. Vairīdamies no šaujamām spraugām, kas iglu sienās jau bija atvērušās visās pusēs, vīri izlēja roņādu saturu uz sausajiem sanesu baļķiem, ko Mandelas upe bija atnesusi no dienvidpuses koku novadiem. Pieskrēja Unenks ar degošu pagali, un liesmas uzšāvās augstu gaisā. Pagaja vairākas minūtes, taču nekādas zīmes nemanīja; ciematnieki turēja lokus un šķēpus gatavībā, un uguns pieņēmās sparā.

Taijs līksmi berzēja rokas, skatīdamies, kā sprēgādama deg sausā celtne.

— Nu, brāļi, mums viņi ir rokā! Lamatās!

— Un neviens neuzdrīkstēsies man atņemt Billa Baltā šauteni, — Abvaks paziņoja.

— Tikai Bills Baltais pats, — iespiedzās vecais mednieks. — Jo re, kur viņš nāk!

Ietinies apsvilušā un nokvēpušā segā, no liesmojošā gaiteņa izlēca garš baltais, un viņam pa pēdām, tāpat segās satinušies, izskrēja Misačija un pārējie pieci Saules- zemes iemītnieki. Badaino cilts karotāji ar slikti tēmētu šauteņu zalvi mēģināja aizkavēt šo izlaušanos, kamēr mandeli pilnīgi ietinās šķēpu un bultu mākulī. Saules- zemes iemītnieki skriedami nosvieda gruzdošās segas, un bija redzams, ka katrs nes plecos nelielu somiņu ar munīciju. No visām savām mantām viņi glābšanai bija izvēlējušies tikai to. Viņi skrēja ātri un aprēķinātā virzienā, pārrāva aplencēju loku un drāzās tieši uz lielo klintsragu, kas austošajā dienā rēgojas kā melns tornis kādu pus- jūdzi aiz ciemata.