Taijs nometās uz viena ceļa un virzīja savas šautenes tēmēkli pret Sauleszemes viru, kas skrēja pēdējais. Cie- matnieki sāka skaļi klaigāt, kad viņš nospieda aizslēgu un skrējējs nogāzās uz priekšu, spārdīdamies pacēlās un nokrita atkal. Nelikdamies zinis par bultu krusu, otrs Sauleszemes iemītnieks paskrējās atpakaļ, noliecās pār pakritušo un pacēla to sev plecos. Taču mandeļu šķēp- metēju pulks bija viņus gandrīz panācis, un sparīgi sviests šķēps caururba ievainoto. Tas iekliedzās un, kad biedrs viņu bija saudzīgi nolaidis zemē, drīz vien kļuva ļengans. Pa to laiku Bills Baltais un trīs pārējie bija apstājušies un apbēra ar svina krusu tuvojošos šķēpmetējus. Piektais Sauleszemes iemītnieks noliecās pār kritušo biedru, pataustīja tā sirdi, tad aukstasinīgi pārgrieza nesamās siksnas un piecēlās, satvēris rokās munīcijas somu un lieko šauteni.

— Nu ir gan muļķis! — izsaucās Taijs un lieliem lēcieniem drāzās uz priekšu, lai pagrābtu ieroci no Badaino cilts karotāja, kas locīdamies gulēja zemē.

Viņa paša šautene bija aizsērējusi un kļuvusi nelietojama, un viņš kliedza, lai kāds taču sviežot ar šķēpu

Saitleszemes vīram, kas bija apgriezies un skrēja paglāb» ties biedru sprostuguns aizsegā. Sīkais večukiņš mednieks pacēla šķēpu aiz metamā turekļa, skrējienā atvēzējās un sparīgi raidīja to uz priekšu.

— Lai slavēts Vilks, es saku, tas bija lielisks metiens! — Taijs uzslavēja, kad bēgošais nogāzās uz mutes, bet šķēps palika stāvus iesprūdis tam starp lāpstiņām, lēnām šūpodamies šurp un turp.

Sīkais, sažuvušais večuks sāka kāsēt un apsēdās zemē. Uz lūpām tam parādījās sārta svītriņa, un tad jau no mutes gāzās bieza asins šalts. Viņš atkal ieklepojās, un, viņam elpojot, bija dzirdama dīvaina, svilpjoša skaņa.