Gitčijs Mīgvons — Lielā Spalva, tā sauca indiāni, piederēja pie odžibveju cilts. Jau daudz dienu viņš bija airējis pret spēcīgo Dzeltenās Bērzupes straumi un tagad atradās tālu no sava ciema. Dienu no dienas bez mitas viņš virzījās uz priekšu, brīžam viegli slīdēdams pa gludo ūdens virsmu kā pašlaik, brīžam ar kārts palīdzību traukdamies pār bīstamām krācēm, brīžam lauzdamies ar trauslo laivu caur putās sakultajām ūdens gāzmām, brīžam līkumodams starp šķautnainām, draudīgām klintīm tik prasmīgi, kā to spēj tikai daži baltie un nedaudzi indiāņi. Šorīt viņa ceļu aizšķērsoja ūdenskritums, mežonīgs un skaists, augstāks par vislielākajām priedēm, un ūdens šļakatas tā pakājē saules
staros zaigoja visās varavīksnes krāsās. Šeit viņš izkāpa krastā, lai negantais, alkainais atvars neparautu viņa laivu zem dārdošā ūdenskrituma. Uzvēlis laivu plecos, viņš aiznesa to pa krēslainu taku starp milzīgiem, šalcošiem kokiem — pa simtgadēju taku, līdz kurai neviens saules stars nekad vēl nebija izlauzies. Šo ceļa gabalu viņš nogāja vēl vienu reizi, lai pārnestu nelielo mantību, un, sakrāvis visu laivā, turpināja ceļojumu spožā saules gaismā pa rāmo ūdeni augšpus ūdenskrituma.
Aiz katra upes līkuma Lielā Spalva pārlaida skatienu apkārtnei un pamanīja daudz tāda, ko pamanīt varēja tikai mednieks: pāris saspringtu pūkainu ausu, kad pats dzīvnieks noslēpies, vai arī sev pievērstas pustumsā zalgojošas acis.