Viņa gaišdzeltenā alkšņu sulā krāsotā laiviņa harmonēja ar spēcīgajiem, zeltainajiem dzelteno bērzu stumbriem, kas auga uz apkārtējo pakalnu nogāzēm. Spraugas laivas sānos bija aizdrīvētas spīdīgiem, tumšiem egļu sveķiem, lai iekšā nesūktos ūdens. Laivas priekšgalā vīdēja milzīga putna acs, bet pakaļgalu rotāja lapsas aste, kas vējā viegli šūpojās. Indiāņi uzskatīja, ka laiva ir dzīva un tai vajadzīga galva un aste tāpat kā citām dzīvām būtnēm; tai jābūt asredzīgai kā putnam un žiglai un veiklai kā lapsai. Laivas dibenā atradās rūpīgi saritināta telts, mai- šelis ar pārtiku, cirvis, tējas katliņš un gara, veclaicīga šautene.
No bērzu galotnēm atplūda klusi čuksti — šalkoņa, kas, šķiet, nekad neaprimst, jo vējš ar lapām mūžam rotaļājas; indiāņi nosaukuši šos pakalnus par Čukstošo Lapu Pakalniem. Gar upes krastiem stiepās milzīgs tumšu priežu sils; varenie zari augstu liecās pār ūdeni, bet zem tiem laidelējās sarkanrīlclītes, meža strazdi un ģirliči, meklēdami ēsmu jaunajā zālītē un riestošos vītolu pumpuros. Gaisā vēdīja skurbinoša salvijas un mežrozīšu smarža, un kolibri kā mirdzošas purpura bultas šaudījās no zieda uz ziedu. Bija maijs, ko indiāņi dēvē par Ziedu Mēnesi.