Reiz viņš ieraudzīja sidrabainu lūsi, kas līdzīgi pelēkam spokam izzuda pamežā. Šur un tur kāds briedis gluži kā ruds šūpuļzirgs aši ielēca biezoknī, nāsīm skaļi svelpjot," bet aste līdzīgi baltam karogam aizviļņoja starp kokiem. Reiz viņš pamanīja alni — tik lielu kā zirgu; tas stāvēja līdz krūtīm upē, galvu iegremdējis ūdenī, un rāva no upes dibena ārā lilijas saknes. Sākumā alnis, nodevies savam darbam, mednieku nedzirdēja, pēkšņi lielais dzīvnieks cēli izslēja galvu un stāvēja, izbrīnā blenzdams cilvēkā, bet ūdens plūda straumēm pa viņa purnu un kaklu. Tad viņš pagriezās, aizmetās uz krastu un drīz vien izzuda skatienam, bet vēl kādu mirkli varēja dzirdēt, kā dun zeme un lūst zari un sīkāki koki, viņam joņojot caur mežu.
Lai arī visapkārt bija jaušama dzīvība, Lielā Spalva tomēr jutās vientuļš, jo ciemā, no kura viņš šobrīd bija tik tālu prom, viņš bija atstājis abus savus bērnus — meitu un dēlu. Viņu māte bija mirusi, un, kaut gan ciema sievietes izturējās pret bērniem labi, viņi tomēr ļoti izjuta mātes trūkumu, un Lielā Spalva zināja, ka viņi tagad jūtas tikpat vientuļi kā viņš pats. Viņi visi trīs dzīvoja ļoti draudzīgi un reti kad šķīrās.