kāds zvērs vai cilvēks bija gājis tepat garām un saminis aromātiskās piparmētras? Mirklī viņš uzmeta modru skatienu krastam un ieraudzīja, ka neliels, tumšs, spēcīgs dzīvnieks turpat laivas priekšā ielec upē un kā akmens nogrimst dibenā. Gandrīz tūdaļ gabaliņu tālāk parādījās melna galva un brūna, spalvaina mugura; dzīvnieks veikli appeldēja apkārt laivai, lai nokļūtu tādā vietā, kur var saost vēja atpūsto cilvēka smaku, no kuras pagalam bīstas visi mežu iemītnieki. Tad, plato, plakano asti ar troksni pret ūdeni triekdams, tā ka šļakatas pašķīda uz visām pusēm, dzīvnieks kā bulta ienira ūdenī un pazuda tur uz visiem laikiem.
Lielā Spalva nopurināja dažas ūdens lāsītes no ādas krekla piedurknes un pasmaidīja. Tieši to viņš bija vēlējies redzēt. Tas bija bebrs. Un nebija vēl apklususi bebra trauksmes kliedziena atbalss, kad aiz nā- | kamā upes līkuma atskanēja otrs kliedziens — spalgs un skaļš kā šāviens. Tātad te bija divi bebri.
Indiānis atkal pasmaidīja, jo nu viņš bija drošs, ka neviens šeit nav medījis. Tādus bebrus būtu bijis viegli noķert, un, ja neviens nebija noķēris šos bezrūpīgos zvērēnus, kas pielaida viņu tik tuvu sev klāt un tik skaļi sakliedzās, tad arī citiem jābūt sveikiem un veseliem. Tomēr, lai pārliecinātos, viņš nosprieda aplūkot bebru mājokli.