Viņu mājiņu nav grūti atrast, jo bebri klaiņājot šur tur nograuž sīkus, zaļojošus alk­šņu, apšu un kārklu dzinumus, noskrubina no tiem mizu, un pēc šiem apgrauztajiem baltajiem, spīdīgajiem zariņiem viegli var uziet, kur bebri mitinās. Necik ilgi, un indiānis pieīrās pie vietas, kur upē iete­cēja neliels atrauts. Tur viņš atrada to, ko bija cerējis atrast, — bebru maltītes paliekas — tievus, spožus zariņus. Nebija vairs nekādu šaubu, ka viņu mājoklis atrodas kaut kur augšup pa strautu, mierīgā vietiņā, kādas bebri ļoti ciena.

Bebri bija mielojušies jaukas, klajas mežnoras malā, kur slējās dažas milzu priedes; likās — it kā tās būtu atklīdušas šurp no meža un nebūtu varējušas atgriezties vairs atpakaļ. Šeit Lielā Spalva iekūra nelielu ugunskuru un ieturēja pusdienas. Ceļojuma laikā indiāņi dzer krietni daudz tējas, tāpēc viņš pārlieca pār šaudīgajām liesmām tievu kārti, tās vienu galu stingri iesprauda zemē un uz otra gala uzkāra tējas kat­liņu, pēc tam uzdūra brieža gaļas sloksnītes uz iešķeltiem mietiņiem, nostiprināja tos pie karstajām oglēm un apakšā palika indiāņu maizes jeb bennoka šķēlītes, lai uz tām pilētu gardā sula, kas rodas, gaļai ce­poties. Paēdis viņš mierīgi ievilka pāris dūmu un klausījās, kā vēdekļ­veidīgajos priežu zaros žūžo vējš. Tas viņam likās kā mūzika, un viņš, atliecies atpakaļ, apmierināts vēroja laiskos dūmu virpuļus, kas gaisā veidoja neparastus rakstus Te bija viņa gleznas un viņa mūzika —viss, kas viņam piederēja, un iespējams, ka viņš par to priecājās tāpat kā jūs, skatoties filmas vai klausoties radio.