Pabāzis savu mantību zem otrādi apgāztās laivas un paņēmis gar- stobreni, viņš devās gar strautu augšup uz bebru dīķi, kuram, kā viņš zināja, vajadzēja atrasties pie strauta iztekas. Viņa mokasīni neradīja ne troksni, ne arī atstāja kādas pēdas, kad viņš klusu soļoja pa rāmā
mierā dusošo mežu, toties vāveres zaros skaļi šmiukstināja un zivju dzenīši, šie jautrie putni, kuri te mežā visur sastopami, svilpdami bariem sekoja viņam līdzi, pārlidodami no koka uz koku; dažreiz tie aizlidoja viņam priekšā un saprātīgām ačelēm viņā noraudzījās. Viņam patika šo sīko radījumu sabiedrība, un viņš lēnā garā soļoja tālāk. Te piepeši viņš apstājās un ieklausījās. Viņa asā dzirde bija uztvērusi savādu, negaidītu skaņu, kas kļuva skaļāka un skaļāka un tad pārvērtās rēkoņā. Viņš ieraudzīja, ka pa strautu viņam pretī gāžas dzeltens, duļķains ūdens, līdzi nesdams gūzmu sprunguļu un visādu gružu, kas piepildīja strauta gultni līdz pat malām un vērta to par mežonīgu, trakojošu straumi. Bebru dīķī bija noticis kaut kas briesmīgs! Vai nu kāds cilvēks, vai zvērs bija augšpusē pārrāvis bebru dambi, un šajā mutuļojošajā straumē aizplūda ūdens, kuru bebri tik rūpīgi bija krājuši un bez kura viņi kļūs galīgi nevarīgi.