Vienā acumirklī Lielā Spalva ar šauteni rokās aizlēkšoja caur mežu, kas vēl pirms brīža bija šķitis tik jauks, bet tagad kļuvis tumšs un draudīgs. Vēja spārniem viņš drāzās, lai glābtu savas bebru saimes no bojā ejas, lēkdams augstu pār baļķiem, spraukdamies starp vētrā lauztiem kokiem un zariem, pīdamies pamežā, pametis vāveres un zivju dzenīšu barus tālu aiz muguras, lēkšodams kā briedis caur ēnaino mežu uz dīķi cerībā, ka nokļūs tur laikā. Viņš skaidri zināja, kas tur bija noticis.
Nīgiks — ūdrs, visniknākais un nāvīgākais bebru ienaidnieks, bija nostājies uz kara takas, un bebriem, kaut arī viņu ūdens bija aizplūdis, tagad vajadzēja cīnīties uz dzīvību un nāvi.
3. BEBRU MĀJOKLIS
Ja mēs būtu devušies gar mazo, čalojošo strautu uz augšu, nevis vērojuši, kā Lielā Spalva ietur pusdienas, mēs būtu nonākuši pie bebru mājokļa, pirms ūdrs bija izpostījis dambi, un redzējuši, kā tur izskatās un kā bebri dzīvo. Pēc ilgāka gājiena mēs pēkšņi būtu iznākuši pie neliela, dziļa dīķa. Otrpus dīķa šķērsām strautam, kas iztecēja no tā, pacēlās bieza, augsta siena no sprunguļiem un zariem.