Tie bija cieši jo cieši savīti kopā, spraugas aizbāztas ar sūnām, un visa siena sastiprināta ar dubļiem. Augšā uz tās visā garumā bija salikti smagi akmeņi, lai tā būtu izturīgāka. Siena bija gandrīz simt pēdu gara un vairāk nekā čet­ras pēdas augsta, un ūdens aizplūda caur to pa zaru noteku, kas bija ietaisīta tikai vienā vietā un tādēļ viegli uzraugāma. Siena bija tik pa­matīgi uzbūvēta, ka likās — te darbojušies cilvēki, nevis dzīvnieki.

Sī siena jeb patiesībā dambis aizturēja dīķī ūdeni, citādi tas būtu aiztecējis viss prom.

Dīķis bija saules pielijis, kluss un mierīgs. Tas atradās starp Čukstošo Lapu Pakalniem un bija tik rāms, ka pīles, kas mierīgi snauda ūdenī, likās peldam gaisā. Slaiko baltapšu atspulgi gludajā dīķa spogulī iezī­mējās tik skaidri, ka bija grūti noteikt, kur beidzas ūdens un sākas koki. Šī vieta ar baltapsēm, kreimenēm un zilgo ūdeni bija tik skaista kā pasaku valstība. Dīķis bija pilnīgi rāms un nekustīgs, un vienīgās dzī­vās būtnes tajā likās snaudošās pīles. Taču, ja jūs brīdi būtu pacietīgi pavērojuši to un nebūtu kustējušies, runājuši, sačukstējušies, jūs būtu pamanījuši, kā ūdens pie krasta ieņirbas un starp niedrēm piesardzīgi parādās tumšbrūna galva ar apaļām ausīm, nopēta apkārtni, ieklausās un paosta gaisu.