Tad skatienam atklātos viss spalvainais zvēriņš, un, žigli bez trokšņa aizpeldējis uz otru krastu, tas pazustu niedrājā. Augstās niedres nodrebētu un mirkli nolīgotos, kamēr dzīvnieks tur darbotos, tad tas parādītos no jauna ar pamatīgu zāļu kumšķi sev priekšā un peldētu uz milzīgu, tumšu zemes pauguru, par kuru mēs visu laiku bijām neziņā, kas tas tāds ir. Tur paugura priekšā zvēriņš ar visu kumšķi ienirtu. Tikko viņš būtu pazudis, no pretējās puses parādītos otra galva arī ar zāļu kumšķi sev priekšā; un, ja tad kaut kas sakustētos, bez jebkāda brīdinājuma milzīga, plakana aste spēcīgi noplīkšķētu pret ūdeni un, šļakatas saceldama, galva ar visu kumšķi nonirtu ūdenī. Milzīgais paugurs, kurš bija augstāks par ikvienu no mums un pie kura abi peldētāji nonira, bija bebru mājoklis, un tumšbrūnās spalvainās galvas bija bebru galvas. Zvēriņi šobrīd bija ļoti nodarbināti.
Viņi bija uzcēluši vairāk nekā sešas pēdas augstu un turpat desmit pēdas garu mitekli. Nesen viņi bija to aplipinājuši dūņām un, lai visa būve stingrāk turētos, pie slapjajām sienām pieslējuši smagus koka klučus. Miteklis izskatījās stiprs un izturīgs — gluži kā cietoksnis. Pat ja alnis būtu uzrāpies augšā, miteklis nebūtu sagruvis. Gar vienu tā pusi gāja plata taka, pa kuru tika nesti būvmateriāli. Bijuši jūs pirms brīža pietiekami pacietīgi