un piesardzīgi vai arī vējš nenodevis jūsu klātbūtni šo dzīvnieku jutīgajam degunam, jūs būtu redzējuši, kā ve­cais bebru tēvs, krastā izracis pikuci zemes, aizpeld ar to uz mājas pusi lēni un uzmanīgi, lai ne kripatiņa neiekristu ūdenī, tad izslienas kā cilvēks visā augumā, uzkāpj uz jumtaugšas ar pikuci ķepās un sa­bāž zemes drupačas visos caurumos un spraugās un ar pamatīgu koku iebiksta dziļāk.

Tas viss tika darīts ar gudru ziņu. Bija sācies Ziedu Mēnesis — beb­riem īpaši nozīmīgs laiks —,-un šai neparastā izskata mājoklī, kur ne­viena sveša acs nevarēja ieskatīties, slēpās četri mazītiņi bebrēni. Tie bija brīnum jauki, pūkaini dzīvnieciņi mirdzošām, melnām ačelēm, lie­lām pleznainām pakaļkājām, sīkām priekškājām, kas bija līdzīgas ro- 'kām, un nelielu, plakanu, lunkanu astīti. Ēstgriba viņiem bija pama­tīga, arī viņu plaušas droši vien bija stipras, jo šie neiedomājami trok­šņainie radījumi bez mitas skaļi brēkāja gluži kā mazi cilvēkbērni. Kā jau visiem mazuļiem, arī viņiem bija vajadzīga gādība, un to viņi sa­ņēma — varat man ticēt — atliku likām.

Dzīvojamā istaba jeb kambaris mājoklī bija pietiekami plašs — pat cilvēks tur itin viegli būtu varējis saritināties — un ļoti tīrs un smar­žīgs, ar kārklu mizām izklātu grīdu un aromātisku zāļu guļvietām. Iekļūt mājoklī varēja pa šauru, nolaidenu tuneli, kura viens gals, tā sauktā «nirtuve», atradās grīdā, bet otrs — tuvu dīķa dibenam.