Dambis turēja ūdeni dīķī gandrīz vienā līmenī ar grīdu, tāpēc nirtuvē allaž bija ūdens un bebrēni ar savām ļodzīgajām kājelēm varēja pielīst pie tās un nodzerties, neiekrītot iekšā. Ja viņi arī ievēlās (un tas atgadījās ne vienu reizi vien), viņi gluži viegli varēja izķepuroties laukā. Pats tunelis ar izeju uz dīķi atradās zem ūdens, un iekļūt tunelī vai arī ieraudzīt to nevarēja neviens sauszemes dzīvnieks, vienīgi ja tas būtu pirmklasīgs nirējs, bet dzīvnieki pa lielākajai daļai tādi nav. Taču, ja dambis sagrūtu un uzkrātais ūdens aizplūstu, bebriem draudētu lielas briesmas. Vilki un lapsas atrastu ceļu uz viņu mājokli, un bebri nespētu ne aizstāvēties, ne arī paslēpties, ienirstot ūdenī, kā jūs to nupat redzējāt.
Ja jūs ielūkosieties zīmējumā, jūs redzēsiet, kā bebri iekārtojušies, un sapratīsiet, cik svarīgs viņiem bija šāds dambis un kāpēc bebru tēvs veltīja tik daudz laika tā uzraudzīšanai. Kolīdz viņš pamanīja kaut nelielu sūci, tā tūlīt aizdrīvēja to. Viņam bija jāuzmana, lai neaizsērētu noteka, kas regulēja dīķī ūdeni, lai ūdens plūstu brīvi, tomēr ne pārāk strauji, lai neapplūdinātu mājokli un allaž būtu vienādā līmenī.