Starplaikos abi vecie bebri izpildīja bebrēnu jebkuru vēlēšanos: cik iespējams bieži atjaunoja viņu guļvietas, nesa zariņus ar maigām lapiņām, ko ēst, sukāja un tīrīja mazuļu pūciņas (par spalvām tās vēl nevarēja saukt), izdvesdami savādas, maigas skaņas, kas stipri vien bija līdzīgas tālām cilvēku balsīm. Mazuļu spalgā brēkāšana, bubināšana, žēlabas un spiedzieni bija dzirdami pat caur biezajām mājokļa sienām. Augu dienu bebrēni bija varen trokšņaini: gan kad gribēja ēst, gan kad priecājās par kaut ko, gan kad atgadījās tiem kāda liga, un uzglūnēja tā visai bieži. Kad tēvs vai māte (viņi nekad prom negāja abi; viens vai otrs pastāvīgi palika sardzē) atgriezās mājās no tik ļoti svarīgā dambja uzraudzīšanas vai pārnesa smaržīgo zāli guļvietām, viņi, klusu dungodami, sveica mazuļus, bet par atbildi saņēma .ārkārtīgi skaļu aurēšanu, kas ilga vairāk, nekā bija vajadzīgs. Bebrēni nekad nestāvēja mierā, ja nu vienīgi tais reizēs, kad gulēja, allaž viņi cīkstējās un rāpoja un kāpelēja, kur tik vien varēja. Pēc trokšņa bija iespējams spriest, ka viņiem iet bezgala jautri. Šī bebru ģimene daudz neko neatšķīrās no citām ģimenēm un jutās savā mājā omulīgi un laimīgi.
Mazuļi ap šo laiku bija krietni vien paaugušies un varēja izmēģināt spēkus peldēšanā turpat nirtuvē.