Pagaidām viņi vai nu vingrinājās gulēt uz ūdens, taču ne vienmēr darīja to pareizi, vai arī riņķoja apkārt, sa­jūsmā spiegdami. Gaiss starp kažociņa pūkām vērta viņus vieglus, un viņi acīmredzot nespēja iegrimt pietiekami dziļi, lai ar abām pleznaina- jām pakaļkājām darbotos ūdenī vienlaikus, tāpēc peldot viņi vispirms kustināja vienu ķepiņu, pēc tam otru, tad vēlās no viena sāna uz otru, lēca uz augšu, locījās, spiedza, kārpījās, bet vecāki norūpējušies peldēja

mazuļiem pa vidu, iedrošinādami tos un varbūt dodami padomus savās zemajās, spēcīgajās balsīs. ' '1 Spriežot pēc redzētā, šis laiks, kad vecie bebri apmāca jaunos, ir visai nemierīgs, toties jauna­jiem bebrēniem, liekas, ir visjaukākais, un tas — jūs man piekritīsiet — jāpatur prātā.

Taču bebrēni ātri vien nogura un, izkāpuši «susinātavā» (vieta, kas atrodas nedaudz zemāk par grīdu un kur ūdens iesūcas zemē, nesaslapi­not guļvietas), skurinājās, rīvējās un rūpīgi spieda ūdeni ārā no krūtīm, sāniem, muguras — vārdu sakot, no visām aizsniedzamām vietām. Viņi sēdēja, taisni izslējušies, un pūzdami elsdami čakli darbojās, gluži tāpat kā daudzi no mums dara to pēc peldēšanās.