Tikuši ar šo darbu galā un iedomājušies, ka tagad ir sausi (viens otrs no viņiem palaikam apvēlās, tā atkal saslapinādamies), viņi korī kliedza, ka gribot ēst, un tad iepriekš sagādātās svaigās, zaļās lapiņas un ūdensaugi (tas viss tika darīts, bez šaubām, lai iespējami ātrāk norimtu troksnis) tika izdalīti, un pavisam drīz varēja dzirdēt vienīgi to, kā čāpstinās mazie žoklīši. Griezīgos kliedzienus bija nomainījusi apmierināta čakstināšana un šmakstināšana. Drīz vien smalkās balstiņas pieklu?a un mazās, melnās ačeles aizdarījās, un bebrēni, saspiedušies kopā, dusēja smaržīgajās zāļu gultiņās, sīkajām priekšķepām, kas tik līdzīgas rokām, ieķērusies cits citam kažokā.
Tāda bija viņu ikdiena, līdz pēc kādām trim nedēļām pienāks brīnišķīgais mirklis, kad viņi pa garo, tumšo tuneli izkļūs plašajā, nezināmajā pasaulē, kura viņus apņēma no visām pusēm, bet kuru viņi vēl ne reizi nebija skatījuši. Kamēr mazuļi gulēja, vecie bebri stāvēja pārmaiņus pie viņiem sardzē, uzmanīja pārmaiņus savas pils un dambja nostiprinājumus, no kuriem bija atkarīga viņu dzīvība, turēja acis vaļā, lai neuzbruktu ienaidnieks, vāca pakaišus un barību bērneļiem, lai tiem pamostoties būtu ko ēst, un veica simt un vienu darbu, kas bebru tēvu un māti šais atlikušajās Ziedu Mēneša dienās vērta par darbīgu cilvēku pāri.