Mūsu četri jaunie varoņi vai varones, vai arī vieni un otri kopā bija sasnieguši savā attīstībā tādu gatavības pakāpi, ka beidzot prata nirt, neizlecot uzreiz no ūdens ar asti gaisā kā gumijas bumbas, un nopeldēt krietnu gabalu, skaļi nesaucot pēc palīdzības. Un tad kādā jaukā dienas vidū, tieši tobrīd, kad mēs redzējām Gitčiju Mīgvonu ieturam pusdienas, bebru tēvs pamanīja, ka ūdens līmenis pie ieejas mājoklī krītas. Viņš bridi to vēroja. Bebriene, izdzirdusi, ka burbuļo ūdens, piegāja paraudzī­ties, kas tur notiek, — ūdens, virpuļiem griezdamies, pazuda tunelī un prom bija.

Kāds bija sapostījis dambi!

Tukšajā nirtuvē pa galvu pa kaklu nolaidās viens pēc otra abi lielie bebri. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Viņiem zuda tik dārgais ūdens — ūdens, no kura bija atkarīgas mazuļu dzīvības! Viņu māja tagad bija pie­ejama visai pasaulei, un tas nozīmēja, ka nāve draud viņiem visiem. Četri mazuļi pārbijušies saprata, ka noticis kaut kas šausmīgs, taču, bū­dami vēl par jauniem, neatskārta, kas īsti. Smilkstēdami tie salīda čupiņā, bet satrauktie vecāki pa seklo ūdeni nesās uz priekšu dambja virzienā.

Dambja pašā apakšā viņi atrada caurumu, tik lielu kā muca, pa kuru no dīķa varēja aizplūst viss ūdens. Kā neprātīgi abi bebri ķērās pie darba, vilkdami lejā zarus, kas gadījās pa tvērienam, lieliem pikučiem plēsdami zemi no staignā krasta, asajiem zobiem grauzdami zarus kritu­šajiem kokiem, veldami caurumam priekšā akmeņus, bāzdami starpās zāli un žagarus, rakdami mālus un dzīdami tos spraugās; māli, ūdenim sūcoties cauri, zarus, akmeņus un žagarus stingri saturēja kopā.