Taču dīķis bija pārāk mazs, bet sūce pārāk liela, un ūdens, kas ietecēja dīķī no sīkā strauta, plūda projām pārāk ātri.

Un, kad dambis bija savests gandrīz kārtībā, dīķī ūdens vairs nebija!

Izmisums pārņēma bebrus, kamēr tie strādāja (neticiet tiem, kas cen­tīsies jums iegalvot, ka dzīvnieki nespēj izsamist!), tomēr zvēriņi nepa­devās, līdz pēdējā sprauga bija aizbāzta ciet. Savu pienākumu pēdīgi veikuši, viņi pārguruši un nelaimīgi lēni aizvilkās pie saviem četriem mazuļiem mājoklī, kas vairs nesniedza viņiem patvērumu, — mājoklī, kuru ar tādam pūlēm bija cēluši, pie mazuļiem, kurus tik bezgala mī-

lēja. Bebri nav nekādi ātrie gājēji, un atālumu, ko viņi kādreiz viens divi bija nopeldējuši, tagad vajadzēja veikt, gan rāpojot pa gluma­jiem māliem un akmeņiem, gan lienot caur ūdensaugu un zāļu mudžekli. Paies daudz dārgo minūšu, kamēr viņi aizklumburēs līdz tam tumšajam pauguram, kas tagad šķita tik aplam tālu. Šobrīd viņiem varēja uzbrukt jeb­kurš zvērs. Ja garām ietu lācis vai vilks un ieraudzītu viņus, viņiem nebūtu nekāda glābiņa; bebri tagad bija neaizsargāti, jo viņi ir radīti darbam, nevis cīņai.