Žiglāk! Žiglāk! Gitčij Mīgvoii, skrien, cik vien ātri vari! Mazajiem Brāļiem tu esi ļoti vajadzīgs, tūlīt pat esi vajadzīgs! Drīz, kuru katru brīdi viņam jābūt klāt…
Pa dūņaino izsusējušā dīķa dibenu uz īsajām, gurdajām kājelēm divi nožēlojami bebri nomocījušies gausi kunkuļoja uz alu pie saviem neaizsargātajiem mazuļiem; bet tur, saspiedušies kopā, sīkajām ķepiņām ieķērusies cits citam pūkainajā kažokā, četri bezpalīdzīgi bebrēni šausmās; vērās melnā, spīdīgā briesmonī ar plakanu, ļaunu galvu — briesmonī, kas, zobus atiezis, šņākdams kā čūska, lēni līda bebrēniem klāt.
Nlgiks — izsalkušais, nežēlīgais, viltīgais ūdrs, sapostījis dambi un aizplūdinājis no dīķa ūdeni, tagad varēs dabūt to, pēc kā bija nācis, — bebru mazuļus. Tagad situsi viņa stunda. Viņa lunkanais rumpis bija aizsprostojis nirtuvi, un likās — bebrēniem glābiņa vairs nav. Savilcis ķepas zem sevis, ūdrs gatavojās lēcienam …
Tieši tobrīd Gitčijs Mīgvons aizelsies, bez krekla, ar šauteni kaujas gatavībā izlauzās no niedrēm blakus dambim un aizlēkšoja pa akmeņiem uz bebru mājokli.