Ūdrs lēca. Savā negausībā tas grasījās saķert visus četrus bebrēnus uzreiz, bet tie kā atsperes aizlingoja katrs uz savu pusi. Netēmēdams uz vienu noteiktu bebrēnu, ūdrs bija palaidis garām visus un ar spēku ietriecās alas sienā. Uz mirkli tas apstulba, bet bebrēni tikmēr metās tam garām uz izeju, kas tagad bija brīva. Neveiksmes satracināts, pārlie­cināts, ka tik un tā tos ārpusē citu pēc cita noķers, ūdrs jau dzīrās uz­sākt vajāšanu, bet tad pamanīja, ka izeja no alas atkal grimst tumsā. Tas ūdram bija brīdinājums. Nākamajā mirklī, spēkus nežēlojot, tas jau cī­nījās ar abiem lielajiem bebriem. Viņi bija ieradušies tieši laikā; tagad šie draiskie, labsirdīgie dzīvnieki cīnīsies uz dzīvību un nāvi, lai aizsar­gātu savus mazuļus. Ūdrs bija veiklāks un negantāks par bebriem, žokļi tam bija spēcīgi kā buldogam un, aizcirtušies ciet, sažņaudza upuri kā skrūvspīlēs; taču bebriem kažoks ir sīksts, un kaltiem līdzīgie zobi, ar kuriem tie var nograuzt lielu koku un kuri līdz šim nevienam nav no­darījuši ļaunu, tagad ieeirtās ūdra ādā. Bebri, atspērušies ar priekškājām, urbās asajiem zobiem ūdra miesā aizvien dziļāk un dziļāk. Ūdrs cīnījās kā lauva, jo nebija taču no gļēvajiem, cenzdamies sakampt zobos bebra purnu, lai vismaz viens no bebriem nevarētu darboties ar zobiem.