Tomēr viņam vajadzēja darīt visu, lai pasargātu savu kaklu, uz kuru mērķēja bebri. Ūdrs locījās un grozījās kā milzīga, spalvaina ķirzaka, izšaudams savu čūskas galvu gan pa labi, gan pa kreisi, šņākdams, rūkdams, zobus iezdams. Bebri turējās klusēdami, kamēr ūdrs vilka tos šurp un turp, un tikai ar zobiem urbās aizvien dziļāk ūdra miesā. Šeit bija ieradies visbriesmīgākais ienaidnieks, no kura par katru cenu vajadzēja tikt vaļā. Godīga cīņa ar šo nezvēru bija tikai laika šķiešana; viņa ļaunprātībām jādara gals uz mūžu mūžiem. Viņi cīnījās vēl un vēlreiz, lauzās un valstījās, kamēr izvēlās pa nirtuvi ārā — viens vienīgs kāju, astu un zibošu zobu murskulis — un nokrita tieši pie Gitčija Mīgvona kājām, kurš, kā lidot nolidojis pēdējo posmu starp akmeņiem, atradās jau pie bebru mājokļa. Ieraugot šo jauno ienaidnieku, ūdrs galīgi zaudēja drosmi un, pēdējiem spēkiem izlauzies brīvībā, vienā rāvienā bija prom un bebriem vairs nebija aizsniedzams. Nepievērsdami indiānim uzmanību,
bebri jau dzīrās mesties bēgošajam ūdram pakaļ, taču slidenie dubļi, kas tos atturēja no pakaļdzīšanās, ūdram deva iespēju aizmukt. Tas laidās tikai glumajās dūņās iekšā, aizslīdēdams divdesmit pēdu uz priekšu, tad, divas vai trīs reizes palēcies, atkal aizslīdēja, līdz sasniedza dambi un, pārvēlies tam pāri, pazuda uz visiem laikiem.