Savu mūžu nekaros viņš vairs ar Bebru Tautu!

Lielā Spalva stāvēja turpat uz akmens un redzēja, kā aizbēg ūdrs. Viņš pacēla šauteni un notēmēja uz to, bet neizšāva, nospriedis, ka tas jau pietiekami sodīts. Lai nu kā, viss bija nokārtojies, un ūdens atkal sāka krāties. Ik mirkli dīķis kļuva lielāks, jo ūdeni aizturēja dambis, kuru bebri, kā jūs atceraties, bija salabojuši. Lielā Spalva bija spiegs steigties atpakaļ uz krastu, kamēr ūdens nebija. applūdinājis akmeņus. Tomēr prāts viņam joprojām bija nemierīgs, jo viņš gan bija redzējis, ka bebrēni no mājokļa izdrāžas, bet neredzēja, ka tie būtu atgriezušies. Tāpēc viņš apsēdās krastā tādā vietā, kur nevar viņu ne redzēt, ne ari saost, un vēroja, kā notikumi risināsies tālāk. Drīz vien viņš ieraudzījj, ka bebriene pa vienam vien savāca savus mazuļus. Divi bebrēni bija izlīduši no slēpņa, un, kad viņa piegāja tiem klāt, tie pa vienam uzkāpa uz viņas platās, plakanās astes gluži kā uz mazām kamaniņām un, stin­gri turēdamies pie mātes kažoka, tika aizvilkti pāri dubļiem līdz pat ieejai alā. Braucot ar šo neparasto satiksmes līdzekli, mazuļi raudzījās visapkārt un, nav šaubu, jutās varen apmierināti. Es domāju, ka Lielā Spalva uzjautrinājās ne mazāk par mazuļiem un, redzot, kā māte tos ved mājās, klusu smējās par jocīgo skatu.