To visu vērojot, viņš juta, cik. apkaunojoši ir nogalināt tādas dzīvas radības, kas tik smagi strādā, lai nosargātu mazuļus un pieticīgo mājokli, un, liekas, tik patiesi mīl cits citu; viņam ienāca prātā, ka nogalināt bebrus nozīmē to pašu, ko noga­lināt mazus cilvēciņus. Vēl nekad viņš nebija redzējis kaut ko tādu, ķo redzēja šodien, un sāka atskārst, kāpēc daži vecāki indiāņi bebrus sauc par Mazajiem Runājošiem Brāļiem jeb Bebru Tautu.

Lai gan Gitčijam Mīgvonam nebija līdzi ne pārtikas, ne arī segas, viņš nolēma pārnakšņot šeit, ja gadījumā atgrieztos šis vai arī cits ūdrs, jo palaikam tie klaiņo pāros. Taču nekas nenotika, un, kad otrā rītā Gitčijs Mīgvons devās prom, viņš redzēja, ka dīķis ir pilns un ūdens plūst pāri kā iepriekš; slepenā eja atkal noslēpta, un viss ir labākajā kārtībā.

Tas ari gandrīz ir viss. Bet viņš nezināja, ka divi bebrēni, līdz nāvei pārbijušies, rāpoja tik uz priekšu pa vienu no ejām, ko bebri bieži vien izrok dažādiem nolūkiem zem pārpurvojušās augsnes, un, nokļuvuši pa to līdz galam, atklāja, ka atrodas netālu no dambja. Cenzdamies iespē­jami tālāk aizmukt no negantā briesmoņa un neaptverdami vai arī nelik­damies zinis par to, kurp dodas, viņi nepamanīti pārvēlās dambim pāri. Viņi devās tālāk pa izsusējušā strauta gultni uz priekšu un satraukumā it kā dzirdēja šņācošo Nīgika elpu turpat sev aiz muguras. Viņi sadzir­dēja to tik skaidri un tik tuvu, ka naski ielīda krasta dobumā — un īstajā laikā.