Viņš sāka rakstīt grāmatu par saviem bebriem un citiem meža dzīvniekiem un īsā laikā kļuva par ievērojamu rakstnieku. Būdams slavens, viņš tomēr bebru audzēšanu ne­pameta — viņš iestājās darbā Kanādas nacionālajā parkā un uz visiem laikiem apmetās dzīvot meža biezoknī ezera krastā. No viņa namiņa uz ezeru veda pazemes eja, un bebri pa to gan devās uz ezeru, gan nāca atpakaļ uz namiņu. Tā viņš visu laiku dzīvoja kopā ar saviem mīluļiem.

Lasot šo Pelēkās Pūces grāmatu, jāpatur vērā, ka autoram nepatīk izdomāt to, kā nav, viņš raksta tikai to, ko pats pieredzējis un pārdzī­vojis, — vārdu sakot, viņš raksta patiesību. Es iemīlēju viņu par patie­sību, iejūtīgo sirdi un vīrišķību.

Mihails Prišvins

1. ZIEMEĻRIETUMU VĒJU ZEME

Tālu, tālu aiz lielām un mazām pilsētām un fermu laukiem, ko radusi skatīt cilvēka acs, tālu aiz Ziemeļkanādas ciemiem plešas mežonīga, gandrīz nepazīstama zeme. Ja kādam rastos vēlēšanās to apskatīt, tam būtu jādodas kalniem pāri, aizvien tālāk un tālāk — turp, kur nav ne dzelzceļu, ne zemes ceļu, ne māju, pat ne taku, — pēc tam būtu jābrauc laivā ar indiāņu pavadoņiem pa ezeriem un upēm caur bezgalīgiem, vientulīgiem mežiem, kuros brīvi klejo aļņi, brieži, lāči un vilki un lāgiem ziemeļbrieži tik milzīgos baros klīst apkārt, ka nebūtu iespējams tos ne saskaitīt, kaut arī to būtu vajadzējis darīt.



3 из 194