Tiklīdz bebrēni bija paslēpušies, ūdrs padrāzās dobumam garām; viņi patiesi bija to dzirdējuši. Par laimi, bebrēniem, tāpat kā jebkuru citu dzīvnieku mazuļiem, nav nekādas smakas; pat lapsa ar savu aso un jutīgo degunu būtu varējusi uziet tos tikai nejauši. Nīgiks nekādi nevarēja iedomāties, ka bebrēni ir tuvumā, un pēc pārciestās sakāves pa galvu pa kaklu ļepatoja tikai no bebru dīķa tālāk prom.
Šausmu pārņemtie mazuļi baidījās, ka neatgriežas ienaidnieks, un, pajumā viens otram piekļāvušies, neuzdrošinājās ne iet uz priekšu, ne griezties atpakaļ. Viņi gaidīja, kad māte viņus uzmeklēs. Tas, ka bebrēniem nebija smakas, paglāba viņus no ūdra, toties tagad varēja kļūt par iemeslu bojā ejai. Izmisīgi izmeklējušies, vecāki tomēr mazuļus neatrada un pat iedomāties nevarēja, ka tie atstājuši dīķi. Satrauktie un izbiedētie bebrēni nebija pamanījuši, ka patiesībā necik tālu nebija tikuši. Kā divi mazi apmaldījušies bērni viņi bēdīgi un pamesti tupēja mazajā aliņā un klausījās, vai neatskanēs mātes klusā, dudinošā balss, ko viņi tā mīlēja. Viņi joprojām gaidīja savu lielo, mīļo māmiņu, kas allaž viņus mierināja, kad gadījās kāda liga, ar savu brūno, pūkaino kažoku sildīja un katru dienu viņus rūpīgi sukāja un tīrīja.