Vai nu viņa, vai tētis, kas bija tik jauki ar viņiem rotaļājies, mācījis viņiem peldēt, vien­mēr nesis smaržīgu zāli, kur gulēt, un zariņus ar maigām lapiņām, ko ēst, noteikti atnāks viņiem pakaļ! Taču pašlaik mazuļiem nebija ne smaržīgas zāles, ne maigu, sulīgu lapiņu, tikai cieti akmeņi un grants, un ne tētis, ne arī māmiņa viņiem pakaļ nenāca. Tā abi bebrēni, sarāvušies čokurā, aizvadīja garo nakti, no bailēm un izsalkuma drebinādamies.

Reiz kāds tievs, tumšs, zebiekstei līdzīgs radījums, tikai krietni lie­lāks, pabāza galvu iekšā, bet bebrēni klusi kā divas pelītes gaidīja, tik tikko uzdrošinādamies elpot. Svešais dzīvnieks skaļi apošņāja ieeju alā, kur bija paslēpušies bebrēni, un tad devās tālāk. Tā bija ūdele; ieraudzījusi alā divus bebrēnus, tā baidījās tiem uzbrukt. Pēc brīža ma­zuļi piesardzīgi palūrēja laukā, taču laikus parāvās atpakaļ, lai paglābtos no lielas, pelēkas parādības, kas 110 augšas laidās uz viņiem lejā un gandrīz viņus satvēra, — no šaušalīga, spokaina radījuma milzīgām, ieplestām dzeltenām acīm. Tad šis radījums atkal uzlaidās augšā un, notupies uz kāda nolīkuša zara, vērās lejup, vērās tieši uz viņiem, knakšķināja ar knābi, skaņi un stiepti kliedza un atbaidoši smējās.