Vopeho — Smejošā Pūce bija nolūkojusi bebrēnus un tagad pacietīgi gaidīja izdevību. Ikreiz, kad viņi pabāza purniņus no savas slēptuves ārā, briesmīgās dzeltenās acis vērās uz viņiem no augšas.
Gaismai austot, pūces vairs nebija, ūdens atkal plūda dambim pāri un strauts jautri burzguļoja. Bebrēni pa straumi devās meklēt savu māju. Kaut viņi būtu zinājuši, cik tuvu tā atrodas! Bet viņu mazajās nabaga galviņās viss bija sajucis, un viņi galīgi apmaldījās. Būdami par sīkiem, lai peldētu pret straumi, viņi izvēlējās vieglāko ceļu un slīdēja pa straumi lejup — aizvien tālāk un tālāk no mājām, no vecākiem, no
mazajām māšelēm', ar kurām bija tik jauki draiskojušies un rotaļājušies visu savas īsās dzīves laiku.
Viņi peldēja tālāk noguruši un izsalkuši, j.o nezināja, kur meklēt lapiņas un zālīti. Tomēr ūdenī viņi jutās mazliet drošāk, tāpēc turpināja šo veltīgo ceļojumu, kurš ne ar ko labu nevarēja beigties. Tuvojoties Dzeltenajai Bērzupei, mazais strauts plūda lēnāk un rāmāk, un bebrēni mierīgi slīdēja uz priekšu tā laiskajos ūdeņos. Reiz briedis, meklēdams barību braslā, pacēla galvu un, ieraudzījis bebrēnus, izslēja ausis un laipnām acīm noskatījās viņiem pakaļ. Tālākā ceļā viņi sastapa bizamžurku, kas sveicinot spalgi iepīkstējās un pašāvās garām.