Putni, augstu koku galotnēs vīterodami, noraudzījās uz mazuļiem; saule bija silta un tīkama un pasaule brīnum jauka, un bebrēni kā sapnī peldēja tik uz priekšu — uz nekurieni. Tā viņi būtu peldējuši izvārguši un ne­ēduši, neko neapjēgdami, līdz pēdīgi aizmigtu un nekad vairs nepamos- tos, kā tas palaikam atgadās ar novārgušiem bebrēniem.

Brīdī, kad viņi iepeldēja plašajos, lēnajos Dzeltenās Bērzupes ūdeņos, viņus ieraudzīja Gitčijs Mīgvons.

Atkal atgriezies pie strauta ietekas, kur bija ieturējis pusdienas, viņš bez trokšņa nolaida laivu ūdenī un klusu aizīrās uz bebrēnu pusi. Izdzir­dējuši šļakstienus, tie pavēra acis un ieraudzīja viņu. Taču bebrēni ne­pavisam neizbijās, kad viņš tos aiz mazītiņajām, melnajām astītēm iecēla laivā. Varbūt dzīvnieciņiem viss bija vienalga vai arī, iespējams, laivas priekšgalā uzkrāsotā lielā, modrā acs neizskatījās tik dzedra un nikna, kādai tai vajadzēja būt. Vai arī varbūt bebrēni juta, ka cilvēks nedarīs tiem pāri, jo dzīvnieki, pat viņu mazuļi nojauš, kurš ir viņu draugs. Indiānis saudzīgi saņēma dzīvnieciņus plaukstās, jo tie bija gauži mazi un nožēlojami. Bebrēnu sīkās priekšķepiņas bija savilktas dūrītēs[7], it kā viņi grasītos cīnīties, lai aizstāvētu savu dzīvību, bet apaļās galvi­ņas aiz pārlieka smaguma nokārušās lejup un actiņas aizdarījušās ciet. Lielā Spalva saprata, ka šiem mazuļiem draud bojā eja, un iežēlojās par tiem. Viņš bija labsirdīgs cilvēks kā jau daždien mednieks.