Lielā Spalva mēģinās glābt bebrēnus. Galu galā, viņš nodomāja, viņš pelnījis iztiku, šaudams bebrus viņu vērtīgās kažokādas dēļ, un tagad, liekas, būtu tikai godīgi, ja viņš izdarītu kaut ko labu šiem diviem noklīdušajiem mazuļiem, kas nejauši nokļuvuši viņa rokās. No saviem pārtikas krājumiem krastā viņš paņēma kārbu piena, sajauca to ar ūdeni un nedaudz ielēja mazuļiem mutēs. Maigi turēdams šos mazos, pūkainos dzīvnieciņus savās lielajās, brūnajās rokās, viņš juta, cik tukši un saplakuši ir viņu vēderiņi un cik vārgi pukst viņu sirsniņas. Kamēr viņš baroja bebrēnus, tie cieši turējās ar sīkajām ķepiņām viņam pie pirkstiem.
Barojot zvēriņus, viņš aizvien vairāk atmaiga, lai gan īsti nezināja, ko ar tiem iesākt. Viņam nebija vairs atlicis daudz laika, jo bērniem — Seidžo un Sepīenam bija apsolījis, ka atgriezīsies noteiktā dienā; un viņš negribēja tos sarūgtināt. Ja viņš aiznesīs mazuļus pie dīķa atpakaļ, nez vai viņi atradīs ceļu tam pāri, bet, ja palaidīs viņus šeit, viņi noteikti nobeigsies no bada vai arī viņus noķers vanags, ērglis vai pat izbadējusies zivs.