Kaut arī viņu darbs ir grūts, jaunieši tomēr atrod laiku vienkāršām, kustīgām rotaļām. Dažkārt, kad diena ir galā un uz­nākusi tumsa, viņi sasēžas nometnes ugunskuram apkārt un mirgojošo ziemeļu zvaigžņu gaismā klausās, ko stāsta vecie ļaudis. Daži stāsta par mednieku gaitām, tālām indiāņu ciltīm vai ievērojamiem cilvēkiem, kas dzīvojuši senatnē; citi — par neparastiem piedzīvojumiem mežā. Taču visaizraujošāk stāsta tie pieaugušie, kas paši pabijuši brīnišķīgajā

zemē tālu prom dienvidos, no kurienes ierodas baltie cilvēki un kur milzīgas ka­manas uz riteņiem vēja ātrumā brāžas pa dzelzs takām un, dūmu mutuļus izpūzda- mas, tikpat žigli trauc laivas, kur nav ne indiāņu, ne daudz koku, bet ir vienīgi augstu akmens māju rindas, starp kurām kustas ļaužu pūļi nez kurp iedami un nez no kurienes nākdami- Tai zemē, stāsta, bez naudas nevarot ne nakti pārlaist, ne paēst. Un tas indiāņiem liekas pagalam savādi, jo ceļinieki, kas ierodas šeit, balto' traperu apmetnē vai indiāņu ciemā, vienmēr ir gaidīti un var par brīvu atpūsties un paēst. Indiāņu bērni un lielākā daļa pieau­gušo zina par lielpilsētas dzīvi tikpat daudz, cik jūs varbūt par viņu skarbo dzīvi.