Un, tāpat kā ceļinieki, kuri, iemaldījušies no tālām apmetnēm, stāsta šiem melnacainajiem, smaidošajiem indiāņu bērniem par zemēm, ko tie nekad nav redzājuši, tāpat arī es, kurš reiz dzīvojis kopā ar indiāņiem, pastāstīšu jums par šiem mežonīgajiem, bezgala tālajiem novadiem.
Vispirms jums jāzina, ka caur šiem tumšajiem, noslēpumainajiem mežiem, kuros mīt nezināmi dzīvnieki un cilvēki, tek milzum daudz upju, ko par ūdensceļiem izmanto ne tikai indiāņi ar savām žiglajām laiviņām, bet arī daudzi ūdensdzīvnieki: bebri, ūdri, ūdeles un bizam- žurkas. Mežiem cauri vijas arī neskaitāmas taciņas, kuras jūs varbūt nekad neatradīsiet, bet pa kurām pārvietojas sauszemes dzīvnieki. Visi šie radījumi atrodas nepārtrauktā kustībā. Tāpat kā cilvēki šai zemē, ari dzīvnieki ir mūžam nodarbināti. Tiem jāatrod vai arī jāuzceļ mājoklis, jāaprūpē un jāpabaro mazuļi. Daži dzīvnieki ir vienpatņi bez noteikta mājokļa, citi turpretim dzīvo lielos baros, būvē prāvas pilsētas ar apakšzemes tuneļiem, un katrai tādai ģimenei ir savs mājoklis, kas ejām savienots ār citiem mājokļiem. Visgudrākie no viņiem — bebri ceļ siltas mājas, veido ūdenskrātuves, kur peldēties, vāc barību ziemas mēnešiem, strādā gandrīz tāpat kā cilvēki un atpūtas brīžos cits citam kaut ko bubina, jo katram ir savas rūpes un raizes.